Banku vēsture

Mūsdienu banku sistēmas sākumu varētu meklēt tāltālajā pagātnē, un šo aizraujošo stāstu varētu sākt ar naudas parādīšanos.

Kas ir nauda? Kādam tas ir līdzeklis, kādam - mērķis. Nauda ir parādījusies, cilvēkiem savstarpēji vienojoties par to lietošanu un atzīšanu. Cilvēkam gan senajā pagātnē, gan arī tagad ir vajadzīgas daudz un dažādu mantu, ko viņš nevar rādīt viens pats. Piemēram, zvejniekam varētu būt daudz zivis, bet viņam ir vajadzīgas arī zābaki, ko viņš varētu apmainīt pret noķerto zivi pie kurpnieka.

Savukārt, kurpniekam būtu nepieciešama arī maize, ko viņš varētu dabūt no maiznieka, apmainot to pret kurpēm vai pret iepriekš saņemtām zivīm. Tas stāsts varētu būt bezgalīgs: iedomājieties situāciju mūsdienās, kad jūs varētu kaut ko saņemt apmainot pret to, kas jums jau ir, vai ko jūs pats esat saražojis! Tas nenoliedzami būtu grūti, kaut gan ar interneta palīdzību viss ir iespējams - jums būtu jāatrod tas konkrētais cilvēks, kam būtu jums nepieciešama prece, un kas būtu gatavs saņemt no jums tiešo to, kas jums jau ir un tādā apjomā, kas apmierinātu jūs abus. Izklausās sarežģītāk, nekā iepirkties veikalā, vai ne? Tas ir tā saucamais bartera darījums.

Barteru dažreiz lieto arī mūsdienās, it īpaši situācijā, kad zūd ticība naudai vai naudas vienkārši nav. Esam nonākuši līdz pirmajai naudas funkcijai: maiņas. Daži autori to sauc arī par apgrozības funkciju. Nauda ir kā viduvējs, kā starpnieks, kas palīdz veikt preču vai pakalpojumu apmaiņu. Ne vienmēr kurpniekam vajag zivis, un ne vienmēr zvejniekam vajag kurpes. Naudas eksistence palielina tirdzniecības darījumā iesaistīto iespējamo dalībnieku skaitu. Preču maiņas procesā parādās arī jautājums par preces vai pakalpojuma novērtēšanu: cik jūs esat gatavi atdot jūsu ceptās maizes par vienu vistu? Cik vistas jūs esat gatavi atdot par kurpēm? Preces vai pakalpojuma vērtības noteikšana ir naudas otrā funkcija. Naudas trešā funkcija - ir bagātību uzkrāšanas un saglabāšanas. Laukos vienmēr par turīgo cilvēku uzskatīja tos, kam bija daudz mājlopu. Kāpēc? Ļoti vienkārši: no tiem var ‘saņemt' ēdamo- pienu un gaļu; kā arī vilnu un ādu - drēbēm, vai pašus dzīvniekus vai arī produktus var ātri apmainīt pret kaut ko citu. Mājlopi vienmēr ir bijuši "likvīdi". Tagad būtu grūti iedomāties mūsdienu miljonārus ar lielo aitu vai govs ganāmpulku mājās. To bilancē ir gan nauda, gan likvīdi vērtspapīri, gan mazāk likvīdi nekustamie īpašumi un viss kas cits. Nauda palīdz arī veikt salīdzināšanu: kuram prece ir dārgāka vai lētāka, kurš ir nopelnījis vairāk.

Pasaulē ir daudz naudas nosaukumu, daudz kas ir veicis naudas funkcijas. Piemēram, Latvijas zemē sensenajos laikos par naudu kalpoja dzintara gabaliņi, un jo tālāk no Latvijas, jo vērtīgākais kļuva dzintara gabaliņš, jo iespēja to vienkārši atrast pie jūras samazinājās, bet samazinājās arī iespēja to apmainīt pret vēlamo preci. Citās zemēs par naudu kalpoja gliemežvāki, tēja, dzīvnieku ādas, dārgakmeņi, vēlāk arī metāla stieņi. Metālam bija vairākas priekšrocības - tas kalpoja ilgāk, un attīstoties remeslu bija sākusies arī naudas kalšana no metāla. Katrai zemei, katrai pilsētai, katram karalim vai arī feodālam bija sava nauda, ko atzina konkrētajā teritorijā. Parasti uz metāla naudas bija karaļa vai feodāla ģimenes portreti, jo tādā veidā valdnieki mēģināju iemūžināt sevī, jeb mūsdienu vārdiem sakot, palielināt savu atpazīstamību savu padoto vidū.

Senajā Grieķijā tika uzskatīts, ka nodarbošanos ar naudas glabāšanu un apmaiņu ir pārāk zemiska, un grieķu aristokrāti ar to nodarboties nedrīkst, tāpēc šo darbu uzticēja vasaļiem jeb vergiem. Vēlāk vergs un to dvēsele tika oficiāli "pārdoti" Dievam, kas nozīmēja, ka vergam par labi padarīto darbu tika dāvināta brīvība. Daudzi vergi pēc atbrīvošanas veidoja savas krātuves - bankas, jo arī senajā banku biznesā bija svarīga baņķiera reputācija.

Metāla naudiņu bija kaut kur jāglabā - it īpaši, ja tās nebija dažas monētas makā, bet gan nauda lielajos apjomos, kopā ar dārgakmeņiem un vērtīgiem juvelierizstrādājumiem. Karalim bija nepieciešama liela un droša krātuve, kurai būtu pieejai gan dienā gan naktī. Pilīs tika būvētas slēptās istabiņas vai lielie torņi, kurās tika glabāta nauda. Arī juvelieri, glabāja zeltu un citus dārgmetālus un dārgakmeņus savām vajadzībām, pieņēma glabāšanā citu tirgotāju naudu, kā arī pie reizes varēja pārbaudīt zelta sastāvu monētās un noteikt, vai tas nav viltojums. Daudz naudas vēsturiski bija arī baznīcās, tiem arī bija savas krātuves. Nauda tika glabāta malu podos, ādas vai tekstila maisiņos, vēlāk arī metāla skapjos. Par zelta un naudas glabāšanu tika ņemta nauda.

Pirmā papīra nauda parādījās Ķīnā 10. gadsimtā. Naudas ražošanai lietoja dārgu un kvalitatīvu papīru, un naudas zīmes bija brīvi apmaināmas pret zeltu. Naudas pārlieka drukāšana veicināja inflāciju, un Ķīna pēc pieciem gadsimtiem bija spiesta atteikties no papīra naudas un atgriezties atkal pie metāla.

Attīstoties tirdzniecībai parādījās nepieciešamība noteikt monētu maiņas kursu, kreditēt darījumus, un ar to nodarbojās vidējā slāņa tirgotāji, kas varēja apmainīt vai samainīt sīkāk monētas, iedod nelielu aizdevumu. Par banku dzimteni ir atzīta Itālija, jo 12. gadsimtā Itālijas ziemeļos tika nodibināti vairāki baņķieru nami. Banque no franču valodas jeb banco no itāļu valodas nozīmē galds, jo visi naudas darījumi notika pie galda. Sākumā par banku klientiem bija kļuvuši tirgotāji (commerce - tirdzniecība, komercbankas - tirdzniecības bankas). Bankas kreditēja preču piegādi, glabāšanu u.c. Jā kāds pircējs gribēja samaksāt pārdevējam, viņš varēja pāradresēt kvīti vai izrakstīt rīkojumu baņķierim, lai tas izmaksā daļu no pircēja zelta pārdevējam. Tā parādījās pirmie maksājumu uzdevumi un čeki. Maksājumu uzdevums tika iesniegts bankai izpildei, bet čeks - naudas saņēmējam ar nolūku, lai tas sev ērtajā laikā un vietā varētu to apmainīt pret naudu bankā. Pirmie kreditēšanas pakalpojumi tika sniegti klientiem, izmantojot pašu baņķieru naudas līdzekļus, bet vēlāk - arī no citu klientu piesaistītiem līdzekļiem, par to maksājot klientiem procentus par naudas glabāšanu.

17. gadsimtā viens no Amerikas štatiem arī izlaida apgrozībā papīra naudu, kas kara dēļ izrādījās neveiksmīgs pasākums, un pēc sešdesmit gadiem papīra naudu atkal aizstāja ar sen ierastajām monētām, kas gan nebija ilgi, jo 18. gadsimtā atkal ieviesa papīra naudu.

Eiropa sāka lietot savu papīra naudu 18. gadsimtā, un pirmā valsts, kas to izlaida, bija Francija. Papīra naudai bija vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar metāla naudu - tā bija ērtāka, vieglāk pārnesama un glabājama un grūtāk viltojama. Tomēr pirmā pieredze Eiropā arī cieta neveiksmi, un pēc kāda laika to aizvietoja ar metāla naudu.

Privātas bankas izdot arī parādzīmes jeb naudas banknotes, parādījās nepieciešamība kontrolēt banknošu drukāšanas procesu no valsts puses. Šī loma tika uzticēta valsts bankai, kas vēlāk pārņēma naudas emisijas funkciju.